Pēdējā laikā, pieaugot visādu jaunu trendu, kā “smūtiji”, piena produktu nelietošana un austrumu virtuves ēdienu popularitātei, aizvien biežāk roka pasniedzas kokosriekstu piena bundžiņas virzienā. Bet, aplūkojot dažādu iepakojumu sastāvu, esmu secinājusi, ka tam parasti ir pievienotas pat vairākas e-vielas, pārsvarā, lai piens būtu viendabīgi pienīgs, “nekunkuļains”, varbūt pat krēmīgs.. Atzīstos, neesmu iedziļinājusies konkrēto E piedevu veselīgumā/neveselīgumā, bet nu kaut kā man tas liek justies nepārāk.. Turklāt ir jau vēl brīdinājumi izvairīties no konservbundžu ēdiena dēļ bisfenola A, ko izmanto aizsargārtiņā starp bundžu un ēdienu.. Lūk, viens raksts, kurā aptuveni iezīmētas arī manas bažas.
Vienvārdsakot viss šis man liek būt tomēr piesardzīgai pret veikalos dabonamo kokosriekstu pienu. Tomēr garšo. Un tā kā esmu lasījusi dažādos blogos par riekstu/mandeļu, arī auzu piena pagatavošanu mājas apstākļos, sapratu, ka noteikti ir jābūt alternatīvai arī kokosriekstu piena lauciņā.

Un izrādās tā ir pavisam vienkārša!

Izpētīju vairākas receptes, dažas ir sarežģītākas, dažas vienkāršākas, bet tā kā man nebija nekādu citu sastāvdaļu, es vienkārši paņēmu kokosriekstu skaidiņas, aplēju tās ar siltu/karstu ūdeni (ūdens divtik, cik skaidiņas) un blendēju ar blenderi kādu brīdi. (var pielikt saldinātāju. Var pieliet kokosriekstu ūdeni) Ķēpīgākā daļa ir beigās – visa masa jānokāš un jāizspiež biezumi. Es to daru, izmantojot marli, jo tā ir ātrāk. Vēl noteikti var to darīt caur sietiņu, bet jārēķinās ar noņemšanos, jo nebūs tā, ka viss šķidrums pats nolīs. Manīju arī padomu šo masu laist cauri sulu spiedei, bet man bija pārāk liels slinkums darbināt to aparātu un pēc tam vēl mazgāt 🙂
Lūk! Tas arī viss. Šķidrums uzglabājams ledusskapī kādas dienas (viņš var noslāņoties, līdzīgi kā īsts piens) vai lietojams uzreiz (vienīgi jārēķinās, ka viņš ir silts). Piens sanāk samērā krēmīgs.

p.s. droši vien tas pats un vēl daudz labāks sanāk no svaigas kokosriekstu “gaļas”.